Kampaņā Viss ir Norm.a ik mēnesi piedāvājam vienu reālu stāstu par to, kā cilvēks no mūsu vidus mācās sadzīvot ar kādas psihiskās veselības vajadzībām. Devītais no kopumā divpadsmit ir Ingunas stāsts par demenci senioriem. Katrs stāsts, protams, ir unikāls un ne vienmēr konkrētie traucējumi visiem izpaužas vienādi. Vēl svarīgāk – ne vienmēr tos var mazināt ar vienām un tām pašām metodēm. Tomēr ir dažas kopīgas lietas, kas vieno visus stāstus: ir svarīgi palīdzēt atpazīt simptomus un brīdi, kad cilvēks pats tos vairs nespēj regulēt, lai savlaicīgi lūgtu palīdzību līdzcilvēkiem un uzticamiem speciālistiem.

Šoreiz vēstuli Ingunai un citiem, kas saskārušies ar demences radītiem traucējumiem kādam no tuviniekiem, uzrakstījis kognitīvi biheiviorālais psihoterapeits Jānis Grants (Ingunas stāstu var izlasīt vai noskatīties šeit).

Labdien, Inguna!

Paldies, ka padalījāties ar savu stāstu par mātes demenci. Ir grūti vērot, kā tuvam cilvēkam stāvoklis pasliktinās. Jūsu atklātais, patiesais stāsts palīdzēs daudziem citiem, kuri pārdzīvo Jūsu aprakstīto. Lai gan katra cilvēka pieredze ar demenci var atšķirties, demences slimniekiem ir arī daudz līdzību. Ja jūtat, ka Jums varētu noderēt profesionāļa padoms šajā sēru laikā, nevilcinieties meklēt psihoterapeitisko palīdzību. Jūsu emocionālā veselība ir pelnījusi īpašu uzmanību, un vēršanās pēc palīdzības, rūpējoties par sevi, ir spēka pazīme.

Demence pēc būtības nav konkrēta slimība, bet drīzāk tas ir termins, kas apzīmē kognitīvo spēju pakāpenisku  pasliktināšanos – nespēju atcerēties, loģiski domāt, pieņemt lēmumus un veiksmīgi risināt parastas ikdienas darbības. Tas negatīvi ietekmē plašu kognitīvo prasmju klāstu, uzvedību, emocijas un savstarpējās attiecības. Tas traucē personai pašai individuāli darboties tā, lai neapdraudētu sevi un citus.

Tipiskākie demences simptomi ir īstermiņa atmiņas traucējumi, nespēja atcerēties tikšanās, pagatavot ēdienu, droši pārvietoties nepazūdot, kā arī motivācijas un iniciatīvas trūkums, nespēja izsekot naudas lietām un kontrolēt savas emocijas.

Demences diagnosticēšanai nav viena vienota testa. Ārsts uzstāda diagnozi, veicot rūpīgu slimības vēstures analīzi, fiziskās pārbaudes, laboratoriskos izmeklējumus, un ņem vērā pamanītās izmaiņas, ievērojot nespēju veikt ikdienas darbības. Brīdī, kad simptomus novērojam tuvam cilvēkam, parasti jau ir par vēlu mainīt demences attīstību, taču ir vairākas lietas, ko var darīt.

Īpaši svarīgi ir palīdzēt personai saglabāt dzīves kvalitāti, dzīvojot drošā vidē, pēc iespējas neatkarīgāk.

Laba pieeja būtu pieņemt, ka persona joprojām var darīt daudzas lietas, bet tai vienkārši ir nepieciešama palīdzība. Runājieties un mēģiniet noteikt, kurā brīdī viss var noiet greizi. Finanšu jautājumi, medikamentu lietošana, ikdienas aktivitāšu un pārvietošanās organizēšana ir tās tipiskās jomas, kurām nepieciešama palīdzība līdz ar kognitīvo spēju pasliktināšanos agrīnās stadijās.

Ieteikumi aprūpētājam:

• Regulāra sazināšanās, biežas sarunas, kopīgas pastaigas un aktivitātes, piemēram, maltītes pagatavošana, ir laba stratēģija, lai saglabātu pozitīvas attiecības ar cilvēku un reizē palīdzētu pēc iespējas ilgāk saglabāt viņa neatkarību un dzīves kvalitāti.
• Pacietība un elastīgums, pielāgošanās personas uzvedībai un emocijām. Censties nekonfliktēt, bet meklēt risinājumus problemātiskajām situācijām tā, lai cilvēkam ar demenci un tā aprūpētājam saglabātos pozitīvas attiecības.
• Atbalsta tīkla veidošana, lai mazinātu iespēju paša aprūpētāja izdegšanai.

Ir vairākas pamatlietas, ko var darīt, lai veiksmīgāk novērstu demences veidošanos. Vislabāk to darīt, ievērojot veselīgu dzīvesveidu un izvēloties veselīgu uzturu. Palīdzēs regulāri fiziski vingrinājumi un garīgās aktivitātes.

Vēlreiz paldies Jums, Inguna, ka dalījāties ar mātes pieredzi un par to, ko darījāt, lai viņai palīdzētu!

Ar cieņu Jānis Grants Dr.psych, Kognitīvi biheiviorālais psihoterapeits