Psihoterapeite Marija Ābeltiņa: No depresijas apburtā loka ir vairākas izejas
Kampaņā Viss ir Norm.a gada laikā ik mēnesi piedāvāsim viena cilvēka reālu stāstu par to, kā viņš mācās sadzīvot ar savas psihiskās veselības vajadzībām. Pirmais no kopumā divpadsmit ir Annas stāsts par depresiju. Katrs stāsts, potams, ir unikāls un ne vienmēr konkrētie traucējumi visiem izpaužas vienādi. Vēl svarīgāk – ne vienmēr tos var mazināt ar vienām un tām pašām metodēm. Tomēr ir dažas kopīgas lietas, kas vieno visus stāstus: ir svarīgi palīdzēt atpazīt simptomus un brīdi, kad cilvēks pats tos vairs nespēj regulēt, lai savlaicīgi lūgtu palīdzību līdzcilvēkiem un uzticamiem speciālistiem.
Šoreiz vēstuli Annai un citiem depresijas skartajiem cilvēkiem uzrakstījusi klīniskā psiholoģe, kognitīvi biheiviorālās psihoterapijas speciāliste Marija Ābeltiņa. (Annas stāstu var izlasīt vai noskatīties šeit. Psihiatra, profesora Elmāra Rancāna vēstuli Annai var izlasīt šeit).
Mīļā, Anna!
Paldies Tev, ka Tu dalies! Tu esi ļoti drosmīga. Drosmīga ieskatīties sevī, palūgt palīdzību, dalīties ar savu stāstu un uzklausīt citus.
Mani ļoti uzrunāja, kā Tu stāsti par savu pieredzi, ka Tu vienmēr aizdomājies par to, kas ar Tevi notiek. Tu pētīji sevi un nepadevies, neatrodot atbildes. Nevienas pārmaiņas nevar sākties, ja mēs sevi nevērojam. Dienasgrāmatas, šķiet, bija ļoti labs intuitīvs risinājums, kā sekot līdzi tam, kas notiek. Pārlasot tās, Tu varēji pamanīt, ka Tavs emocionālais stāvoklis ir “iesprūdis” un nemainīgs, un tas mudināja meklēt palīdzību.
Kognitīvi biheiviorālajā psihoterapijā viens no pirmajiem soļiem ir tieši strukturētas pašnovērošanas dienasgrāmatas aizpildīšana. Psihoterapijas laikā klienti mācas pamanīt tās situācijas, kas pasliktina tieši viņu stāvokli, kā arī savas domas, emocijas, ķermeņa reakcijas un to, ko viņi dara vai nedara. Ja tiek pamanītas atšķirības starp šīm lietām, mēs varam panākt pārmaiņas uz labo pusi.
Kad es domāju par depresiju, es vienmēr paturu prātā šādu savdabīgu depresijas anatomijas bildi. Var būt tā var noderēt arī Tev.
Šī bilde attēlo depresijas apburto loku. Jebkura situācija, jebkura sajūta, jebkurš uzdevums var izraisīt negatīvās domas par sevi, kas atnāk zibenīgi, praktiski automātiski un palaiž veselu virkni citu negatīvo domu, kurās mēs iesprūstam, un tās maļas pa apli. Tas ļoti nogurdina un izraisa citas nepatīkamas izjūtas un emocijas, kas nereti beidzas ar to, ka izvairāmies kaut ko darīt vai atliekam to. Diemžēl atlikšana dod tikai īslaicīgu efektu - ar laiku negatīvās domas un izjūtas tikai nostiprinās un nāk ar vēl lielāku spēku.
Tā nu ir sanācis, ka mēs nevaram tieši izmainīt mūsu emocijas. Tās ir blakusprodukts fizioloģiskiem procesiem, domām vai darbībām. Diemžēl mēs nevaram uzreiz izbeigt ciešanas, kuras rada depresija. Taču labā ziņa ir tāda, ka no šī apburtā loka ir vairākas izejas. Mēs varam strādāt gan ar domām un mainīt tās, gan iedarboties uz ķermeni medikamentozi, gan mainīt savas darbības.
Anna, Tu arī par šo stāsti - ka aizvien labāk pamani simptomus un proti rīkoties. Un es patiesi esmu priecīga, ka jūties labāk!
Dažkārt klienti prasa, kas ir tās mazās darbības, ko varam darīt, lai kaut nedaudz mazinātu depresiju vai arī, lai to nepieļautu. Patiesībā tik vienkāršas lietas kā kustība, veselīgs uzturs un normāls miega ritms ir sava veida dabiskie antidepresanti. Protams, tie nevar pilnībā atrisināt problēmu, tomēr tie var daudzko dot.
Tu saki, ka Tev ir palīdzējusi cerība, bet es arī redzu, cik daudz Tu esi izdarījusi. Tu vērsies pēc palīdzības un darīji to vairākkārtīgi. Turklāt Tavi palīdzības avoti ir gan profesionāļi, gan Tavi tuvinieki un draugi. Ir ļoti svarīgi, ka varam smelties dažādu palīdzību, lai uzlabotu savu psihisko veselību. Un tas ir pilnīgi normāli, ka atveseļošanās neatnāk kā pēc burvju nūjiņas mājiena, taču tā patiesi ir iespējama, un to apliecina arī neskaitāmi pētījumi.
Es redzu, Anna, ka Tu domā un iedziļinies jautājumā, kā palīdzēt citiem. Man arī bieži jautā, kā palīdzēt draugiem, kolēģiem, radiniekiem. Ja šo vēstuli lasa kāds, kam ir aizdomas, ka līdzcilvēkam ir depresija, varbūt noderēs dažas idejas.
Pirmkārt, par pamanīšanu. Paldies, ka Tu, Anna, uzrunāji “smaidīgo depresiju”. Tas nav zinātnisks termins, bet tas labi raksturo vienu no taktikām, ko dara cilvēki ar depresiju – uzliek smaida masku, lai neviens nepamanītu simptomus. Kā palīdzēt šajā situācijā? Iespējams, talkā var nākt tikai nesteidzīga un patiesa ieinteresētība sarunu biedrā. Lai cilvēks atklātos, ir jāpalīdz izveidot uzticības atmosfēru, kurā mēs varam sarunāties, jautāt un uzklausīt atbildes. Steigā, skrienot pa kāpnēm, mēs nedabūsim atklātu atbildi par to, kā cilvēkam klājas. Ja nu vienīgi pieklājīgu smaidu.
Otrs variants, kad simptomi ir ļoti redzami - bezspēks, nespēja piecelties no gultas, totāla nomāktība un pašnāvības domas. Kā rīkoties šādā gadījumā? Ir ļoti svarīgi neatstāt bez ievērības šos simptomus. Uzrunāt tos bez nosodījuma, izrādot rūpes, un neatliekot vēršanos pēc profesionālas palīdzības. Diemžēl milzīgs pašnāvību skaits ir tieši uz depresijas rēķina. Nav jākautrējas zvanīt arī neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestam jeb ātrajai palīdzībai, ja ir aizdomas par nāves draudiem.
Un vēl - ja ir vēlme palīdzēt depresijas skartam cilvēkam, svarīgi atcerēties, ka jābūt pacietīgiem un jārūpējas arī par sevi. Ir ļoti svarīgi, lai mēs paši neesam izdegušas un pārgurušas nelaimes čupiņas, kas ar pēdējiem spēkiem mēģina glābt otru. Depresija ir slimība ar ilgstošu gaitu. Dažkārt tā prasa palīdzību gadu garumā, jo atveseļošanās ir spirālveidīgs process, un šajā ceļā var nogurt jebkurš. Tā nav vājuma pazīme, tas nav egoisms. Arī līdzcilvēki drīkst meklēt palīdzību, piemēram zvanot uz krīzes centra Skalbes tālruni. Mēs katrs varēsim palīdzēt vairāk otram, ja rūpēsimies arī par savu psihisko veselību.
