Lai arī kopumā Latvijā samazinās to cilvēku skaits, kuri paši sev atņem dzīvību, valstī ir otrs augstākais izdarīto pašnāvību skaits Eiropas Savienībā. Diskusijā par to, kā atpazīt līdzcilvēka pašnāvnieciskās domas un ko darīt, lai ar savu rīcību vai īstajā brīdī pateiktu vārdu un novērstu pašnāvību sarunu festivālā “Lampa” piedalījās psihiatre un slimnīcas “Ģintermuiža” uzņemšanas nodaļas vadītāja Krista Brūna, krīžu konsultācijas centra “Skalbes” speciāliste un kognitīvi biheiviorālā terapeite Inese Lapsiņa, Rīgas Stradiņa universitātes prodekāns Toms Pulmanis, Garīgās veselības aprūpes māsu apvienības vadītāja Jekaterina Jeremejeva un psiholoģe, psihoterapeite Inese Ruka-Jansone. 

Kā atpazīt, ka līdzcilvēks domā par pašnāvību?

Speciālisti atzīst, ka lēmumu par pašnāvību cilvēks pieņem dažādu riska faktoru mijiedarbības ietekmē un visbiežāk tas nav spontāns lēmums. Pirmais signāls, kam būtu jāpievērš uzmanība, ir izmaiņas uzvedībā – pazūd līdzšinējās intereses un hobiji, interese par mācībām, studijām vai darbu, cilvēks vairs netiekas ar draugiem, izolējas, var lietot apreibinošas vielas. Par uzvedības izmaiņām liecina arī parādījusies trauksme un izmaiņas miega režīmā (piemēram, cilvēks neguļ nedēļu no vietas). 

Izplatītākie pašnāvības risku pastiprinošie faktori ir alkohola lietošana, aizspriedumi pret mentālās veselības sarežģījumiem un psihiskām saslimšanām, kā arī ņirgāšanās jeb mobings skolā un darba vietā. Riska faktors ir arī stresa situācijas, kas var būt saistītas ar savu vai tuva cilvēka slimību vai zaudējumu. Par pašnāvniecisku uzvedību liecina arī domas par pašnāvību un paškaitējoša uzvedība, kā arī pašiznīcinoša rīcība, piemēram, braukšana reibumā vai ļoti ātra braukšana un cita riskanta uzvedība, kas apdraud dzīvību. 

Būtisks riska faktors, kam būtu īpaši jāpievērš uzmanība, ir iepriekšēji pašnāvības mēģinājumi. Šiem cilvēkiem ir īpaši jāseko līdzi un pēc pašnāvības mēģinājuma jāsniedz visa veida psihoemocionālais atbalsts. Pētījumi liecina, ka psihiskās veselības speciālista  konsultācija uzreiz pēc pašnāvības mēģinājuma un sekošana cietušā pašsajūtai un stāvoklim vairāku nedēļu garumā pēc tam būtiski samazina atkārota pašnāvības mēginājuma risku. Psihoemocionālais atbalsts noteikti nepieciešams arī tuviniekiem, lai mazinātu vainas un kauna izjūtu (piemēram, par to, ka nav laikus pamanīta vai atpazīta līdzcilvēka pašsajūta), kā arī lai iemācītu palīdzošas uzvedības stratēģijas, kā turpmāk rīkoties (piemēram, nepārmest un nevainot otru par pašnāvības mēģinājumu un tamlīdzīgi).

Dzirdēt, redzēt un būt gataviem runāt

Psihiskās veselības speciālisti atzīst, ka ir grūti otram pajautāt, vai viņam ir pašnāvnieciskas domas, taču ir aplami domāt, ka saruna par pašnāvību var veicināt tās īstenošanu. Gluži pretēji – bieži saruna var būt vienīgais instruments, kā cilvēku atturēt no pašnāvības izdarīšanas.

Tieši tuvinieki visbiežāk var pamanīt izmaiņas un sniegt atbalstu, lai palīdzētu novērst pašnāvību. Pusaudžu un jauniešu vecāki var pievērst uzmanību arī bērna meklēšanas vēsturei datorā, jo jaunieši tieši internetā mēdz meklēt informāciju par veidiem, kādos veikt pašnāvību.

Speciālisti skaidro, ka pusaudžiem mēdz būt grūtības regulēt savas emocijas un viņi bieži nespēj pieņemt atsevišķas izjūtas, piemēram, savas emocionālās sāpes, vainas un kauna izjūtu vai vilšanos. Pašnāvības mēģinājumi pusaudžu vidū bieži saistīti tieši ar nespēju atrisināt savus pārdzīvojumus. Tāpēc ir svarīgi jau bērnībā iemācīt dažādos emociju veidus, apgūt to regulēšanas instrumentus, kas nekaitē sev un apkārtējiem, un pieredzēt, ka ar dusmām un bēdām var tikt galā un tās nav jāapspiež vai jānoliedz.

Pašnāvība kā problēmas risinājums cilvēkam var ienākt prātā tad, kad emocijas ir tik samilzušas, ka dzīves izbeigšana šķiet vienīgais risinājums. Speciālisti atzīst, ka Latvijas sabiedrība kopumā nav gatava runāt ne par jūtām, ne par problēmām, un mums ir jāmācās atklāti runāt par mentālās veselības problēmām, kā arī problēmu risināšanu kā tādu, lai sarežģītā brīdī prastu vērsties pēc palīdzības. Apzināties, ka palīdzības lūgšana nenozīmē to, ka esi vājš vai neveiksmīgs.

Sabiedrībā valda mīts, ka pašnāvības izdara tikai cilvēki ar mentālās veselības traucējumiem, taču ir dažādas situācijas un riska faktori, kas uz to var pamudināt arī cilvēkus bez psihiskām saslimšanām. Tāpēc ir svarīgi sadzirdēt un uzklausīt savus tuvos cilvēkus, kad viņi dalās izjūtās par sliktu pašsajūtu, lai sniegtu atbalstu un nepieciešamības gadījumā motivētu vērsties pēc palīdzības pie speciālista.

Kā otram palīdzēt akūtos gadījumos?

Pašnāvnieciski noskaņotu cilvēku nevar ārstēt tikai ar medikamentiem – izšķiroša nozīme ir iejūtībai, sarunai un atbalstam, ko var sniegt tuvs cilvēks vai speciālists. Ja cilvēks par savām izjūtām nerunā un nedalās ar tuviniekiem vai citu sev tuvu cilvēku, kam varētu uzticēties, ir būtiski lūgt palīdzību ārstam vai psihiskās veselības speciālistam. Svarīgi ļaut otram saprast, ka atbalsts un palīdzība ir pieejama, taču nepārspīlēt ar pārlieku kontroli (piemēram, nenomākt ar nemitīgiem jautājumiem “Kur tu biji?”, “Ko tu darīji?” u.tml.).

Akūtos gadījumos, kad cilvēks sev fiziski jau nodarījis pāri, nedrīkst kavēties un ir jāsauc neatliekamā medicīniskā palīdzība. Tas ir jādara arī gadījumos, kad cilvēks apstiprina, ka šobrīd domā par pašnāvību vai jau ir izdomājis, kad un kā aizies no dzīves (piemēram, sarūpējis ieroci, medikamentus vai tml.). Ārstniecības likums paredz – ja pastāv nopietni draudi dzīvībai, hospitalizāciju var veikt bez pacienta piekrišanas. Speciālisti uzsver – ir jāmazina stigma un aizspriedumi, ka izsaukt ātro palīdzību ir slikti un tas neko neatrisinās.

Jāņem vērā, ka arī tā saucamie manipulatīvie pašnāvības mēģinājumi, kad cilvēks it kā nevēlas mirt, taču regulāri nodara sev pāri, kādā reizē var beigties ar pašnāvību, tāpēc jebkurš pašdestruktīvs signāls būtu jāuztver nopietni.

Vīrieši bieži smagi pārdzīvo darba zaudējumu un nespēju uzturēt ģimeni, un tieši tāpēc nonāk līdz lēmumam par pašnāvību, tā atstājot ģimeni vienu. Speciālisti skaidro, ka lielās krīzes situācijas (kā, piemēram, globāla pandēmija) vai personiskās krīzes situācijas sašaurina redzesloku un veidojas aplams priekšstats par situācijas bezizeju. Tāpēc īpaši svarīgi šādās krīzes situācijās vērsties pēc palīdzības pie psihiskās veselības speciālista, jo šādi var saņemt atbalstu, kas nepieciešams mentālās stabilitātes atgūšanai, kas savukārt dos iekšējos resursus risināt sociāla un ekonomiska rakstura problēmas.

Arī tuvinieki un draugi aicināti meklēt palīdzību pie speciālistiem, lai regulētu savas emocijas, saņemtu padomus, kā rīkoties un rastu iekšējos resursus palīdzēt cilvēkam, kurš domā par pašnāvību. Lielākājā daļā gadījumu pašnāvība nav spontāns lēmums un vienas dienas jautājums. Visbiežāk cilvēks ar problēmām ir saskāries ilgstoši un ir bijušas novērojamas pašnāvības riska pazīmes.

Ko teikt ģimenes loceklim vai draugam, kurš nerunā par savām problēmām vai atsakās no palīdzības?

Es redzu/dzirdu, ka ar tevi notiek kādas izmaiņas. 
Es redzu/dzirdu, ka tu jūties ilgstoši nomākts. 
Mani uztrauc, kas ar tevi notiek. 
Es saprotu, ka tu negribi tagad runāt, bet es esmu pieejams – kad tu gribi, nāc un runā!

Šīs frāzes liks otram justies pamanītam un sadzirdētam, un tas ir sākums ceļā uz sarunu, kas līdzcilvēkam rada apziņu, ka viņš kādam rūp.

Svarīgi ir mēģināt iesaistīties sarunā, jo saruna ir tas, kas var mainīt lēmumu izdarīt pašnāvību. Lai mazinātu bezvērtības un bezcerības izjūtu, apliecini līdzcilvēkam, ka viņš tev ir svarīgs un vajadzīgs. 

Krīzes centra “Skalbes” speciālistu ieteikumi, kā mazināt pašnāvības risku

Uzklausi un sadzirdi!

Pētījumi rāda, ka 70-80% cilvēku iepriekš ir pauduši tuviniekiem vai draugiem, ka viņiem ir domas par pašnāvību vai vēlme veikt pašnāvību. Kā atpazīt brīdinājuma zīmes? Cilvēks lieto tādas frāzes kā, piemēram: 

Mana dzīve nav nekā vērta.
Bez manis jums būs daudz vieglāk.
Manai dzīvībai nav nekāda svara/vērtības.  

Pamani izmaiņas uzvedībā!

Tie var būt ilgāki depresijas periodi, garastāvokļa svārstības, dažādu apreibinošo vielu (alkohola, narkotiku) pārlieku bieža un/vai apjomīga lietošana, riskanta uzvedība, nevērīga un nevīžīga attieksme pret sevi un savu veselību, savas dzīvības nenovērtēšana, agresija pret sevi, pašievainojoša uzvedība. 

Uzdod tiešu jautājumu!

Uzdrīksties pajautāt tieši: 

Vai tu domā par pašnāvību?
Vai tu vēlies izdarīt pašnāvību? 

Kad otrs jūtas sadzirdēts un uzklausīts, bez nosodījuma un kaunināšanas, viņš var atvērties un dalīties savās izjūtās un pārdomās. Atceries – saruna par pašnāvību neveicina to! Ja cilvēks ir uzklausīts, izprasts un saņēmis atbalstu, viņš var emocionāli izlādēties un tas var atturēt viņu no nevēlamas rīcības.  

Neklusē!

Ja tu domā par pašnāvību, neklusē un neslēp to! Neklusē arī tad, ja otrs tev ir pastāstījis par savām pašnāvnieciskajām domām vai plāniem, īpaši, ja esi pusaudzis vai jaunietis, kas nezina, ko šādā situācijā iesākt. Dalies ar kādu pieaugušo vai speciālistu un lūdz palīdzību. Līdzcilvēks, kurš tev uzticējis savas izjūtas, var justies nodots, taču tādējādi tu vari izglābt viņa dzīvību. Jo vairāk cilvēku sniegs atbalstu, jo lielāka būs iespējamība, ka kāds no šiem cilvēkiem var sniegt nepieciešamo palīdzību.  

Kur meklēt bezmaksas palīdzību?

• Akūtos gadījumos zvani Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestam: 113!
• Krīžu un konsultāciju centrs Skalbes: 67222922, 27722292
• Pusaudžu resursu centrs: 29164747

Ambulatorā palīdzība:

• Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs: 67080147
• Ambulatorais centrs Veldre Rīgā:  67819748
• Ambulatorais centrs Pārdaugava Rīgā: 67715108
• Strenču psihoneiroloģiskā slimnīca: 25480566, 25480540
• Daugavpils psihoneiroloģiskā slimnīca: 65402240
• Piejūras slimnīcas Psihiatriskā klīnika Liepājā: 63423253 
• Slimnīca Ģintermuiža Jelgavā: 63022770, 63007495, 26164021