Kampaņā Viss ir Norm.a ik mēnesi piedāvājam vienu reālu stāstu par to, kā cilvēks no mūsu vidus mācās sadzīvot ar savas vai kāda sava tuvinieka psihiskās veselības vajadzībām. Vienpadsmitais no kopumā divpadsmit ir Olgas stāsts par dēla uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromu (UDHS). Katrs stāsts, protams, ir unikāls un ne vienmēr konkrētie traucējumi visiem izpaužas vienādi. Vēl svarīgāk – ne vienmēr tos var mazināt ar vienām un tām pašām metodēm. Tomēr ir dažas kopīgas lietas, kas vieno visus stāstus: ir svarīgi palīdzēt atpazīt simptomus un brīdi, kad cilvēks pats tos vairs nespēj regulēt, lai savlaicīgi lūgtu palīdzību līdzcilvēkiem un uzticamiem speciālistiem.

Vēstuli Olgai un citiem, kas saskārušies ar UDHS, ir uzrakstījis Edmunds Vanags, klīniskais psihologs (Olgas stāstu var izlasīt vai noskatīties šeit).

Labdien, Olga!

Paldies par vērtīgu vecāka pieredzi, audzinot bērnu ar uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromu. Alekša mamma tieši un precīzi atklāja vairākas būtiskas lietas, kas jāzina vecākiem, audzinot bērnus ar šādu attīstības ceļu. Pie šī precīzā Alekša mammas teiktā vēlos uzsvērt vairākas lietas.

Manuprāt, būtu jāņem vērā fakts, ka pēdējos gados būtiski mainījusies izpratne par šiem traucējumiem gan praktiķu, gan zinātnieku vidū.

Ne velti jaunajā slimību klasifikatorā, kas stāsies spēkā 2022. gadā, sindroms no uzvedības un emocionālo traucējumu sadaļas ir pārvietots uz neiroattīstības traucējumu sadaļu, kas nozīmē, ka bērniem ar šiem traucējumiem ir citādāka attīstība – citādāka neiroattīstības jeb galvas smadzeņu attīstības trajektorija, kas arī lielā mērā nosaka šo bērnu grūtības sadzīvē un skolā. Tas nozīmē, ka bērnu grūtības vadīt un kontrolēt savu uzvedību ir saistītas ar citādāku prāta attīstības ceļu nevis ar viņu apzinātu nevēlēšanos, piemēram, ievērot noteikumus.

Šo bērnu grūtības apzināti vadīt savu uzmanību un uzvedību, pildot mājas vai skolas darbus, ir svarīgākais aspekts, kas būtu jāņem vērā vecākiem un pedagogiem.

No malas vērojot šo bērnu darbību, varētu domāt, ka tie bieži vien ir tīši neapdomīgi, izklaidīgi, neuzmanīgi vai pārāk kustīgi un nemierīgi. Varētu šķist, ka tā ir viņu apzināta izvēle un tie tīšuprāt dara visu, lai padarītu aprūpētāju dzīvi neciešamu. Vecākiem un pedagogiem var šķist, ka bērns ir slikti uzvedies, dauzījies un tāpēc nav dzirdējis, pamanījis svarīgas lietas un paveicis skolas vai mājas uzdevumus. Taču cēloņsakarība ir tieši otrāda.

Te svarīgi izprast, ka UDHS ir vadības funkciju attīstības traucējumu sindroms nevis vienkārši uzvedības vai uzmanības traucējumi. Vadības funkcijas ir tās kognitīvās jeb prāta funkcijas, kas nodrošina bērniem un pieaugušajiem spēju vadīt sevi visās dzīves situācijās. No salīdzinoši vienkāršas spējas vadīt savu roku, lai aizsniegtu krūzi uz galda un to satvertu, līdz salīdzinoši komplicētai spējai vadīt savas domāšanas soļus secīgi, lai atrisinātu grūtu problēmu. Vadības funkcijas ir nepieciešamas ik brīdi, lai vadītu savu prātu un ķermeni atbilstoši tiem apstākļiem, kuros atrodamies.

Ņemot vērā, ka tās galvas smadzeņu daļas, kas ir atbildīgas par vadības funkcijām, nobriest salīdzinoši ilgi un visvēlāk (ātrāk attīstās motorās spējas, vizuāli telpiskās spējas, verbālās spējas), arī spējas vadīt savu prātu un ķermeni nobriest visvēlāk. Tādējādi bērniem, kuriem ir UDHS, šīs vadības funkcijas nobriest citādāk un, iespējams, vēlāk nekā vienaudžiem.

Tas nozīmē, ka citādāk attīstītās vai daļēji attīstītās vadības funkcijas var traucēt, piemēram, uzsākt lietas vai darīt tās noteiktā kārtībā (piemēram, nosakot prioritātes). Tās var būt grūtības ilgstoši noturēt uzmanību uz vienu darbību (piemēram, lasīt grāmatas tekstu un efektīvi pārslēgties no vienas darbības uz otru (piemēram, no skolotājas stāstītā uz pierakstiem kladē). Tās var būt grūtības regulēt savu modrību, sekot līdzi izmaiņām (piemēram, mainās klasē darāmie darbi vai vecāki aicina doties vakariņās) un attiecīgi regulēt pieliekamās pūles. Tās var būt arī grūtības vadīt savas emocijas, savu garastāvokli un pielāgoties konkrētam sociālam kontekstam jeb situācijai. Tās var būt grūtības efektīvi lietot darba atmiņu jeb to atmiņas sistēmu, kas atbild par "te un tagad" informācijas apstrādi. Tās var izpausties gan kā teikuma sākuma aizmiršana, kad kāds kaut ko saka vai lasot grāmatu, gan kā grūtības galvā izrēķināt teksta uzdevumu. Šīs grūtības, kas saistītas ar vadības funkciju traucējumiem, var izpausties kā traucēta spēja uzraudzīt un regulēt savu darbību jeb uzvedību plašākā nozīmē, piem., impulsīva rīcība (arī runāšana, jebkura uzvedības izpausme), nemierīgas, nekārtīgas vai neprecīzas kustības (no krūzes nomešanas uz grīdas līdz sliktam sniegumam sporta stundās) vai kā nespēja regulēt savu uzvedību atbilstoši apkārtējo noskaņojumam un darbības ritmam.

Visbeidzot svarīgi uzsvērt, ka visas iepriekšējās pazīmes ir tikai daļa no visām iespējamām pazīmēm un katram bērnam, pusaudzim (arī pieaugušajam, kuram ir UDHS) tās var izpausties ļoti daudzveidīgi. Tas nozīmē, ka katra bērna, pusaudža pazīmju profils var būt unikāls un ievērojami atšķirties no cita, kuram ir šis sindroms. Nav vienādu pazīmju profilu, bet būs, protams, novērojamas līdzības. Piemēram, kādam varbūt vairāk dominēs grūtības vadīt un kontrolēt savu ķermeni, viņš būs nemierīgāks, taču citam dominēs grūtības noturēt uzmanību uz tekstu, lasot grāmatas, bet trešajam būs abu divu veidu grūtību kombinācija. Tāpat kādam šīs pazīmes var būt relatīvi viegli izteiktas un tikai nedaudz traucēt ikdienā, taču kādam tās ir izteiktākas un ievērojami apgrūtina funkcionēšanu skolā un mājās.

Tas ir galvenais apstāklis, kāpēc šie heterogēnie traucējumi ir samērā grūti diagnosticējami un ir nepieciešama savlaicīga psihiatra vai neirologa konsultācija. Laba ārstu klīniskā izpēte, vecāku un skolotāju novērojumi, kā arī klīniskā psihologa rūpīga psiholoģiskā vai neiropsiholoģiskā novērtēšana ir pamats diagnozei un tālākajiem ieteikumiem.

Jaunākie pētījumi liek domāt, ka nav vienas universālas metodes, kas palīdzētu bērniem ar UDHS. Tas izriet gan no iepriekš minētās traucējumu heterogenitātes, gan citiem apstākļiem, t.sk., vides iespējām.

Psihosociālās intervences un noteiktos gadījumos medikamentoza terapija pagaidām ir efektīvākās metodes, kas ļauj uzlabot bērnu funkcionēšanu. Vecāku izglītošana, uzvedības programmas skolās un vienaudžu izglītošana ir efektīvākie paņēmieni, kas sniedz ievērojamu atbalstu katram, kuram ir citādāka vadības funkciju attīstība.

Visbeidzot pētījumos konstatēts, ka vecākiem, kuri aprūpē bērnus ar UDHS, ir augsts distresa līmenis, tie ilgstoši var piedzīvot atbalsta trūkumu, sociālo stigmu un kopumā var ciest viņu mentālā veselība.

Novēlu Alekša un citu bērnu vecākiem laicīgi rast spēkus savas mentālās veselības profilaksei, savai atpūtai un enerģijas uzkrāšanai.

Ar cieņu Edmunds Vanags, klīniskais psihologs