Kampaņā Viss ir Norm.a ik mēnesi piedāvājam vienu reālu stāstu par to, kā cilvēks no mūsu vidus mācās sadzīvot ar savas psihiskās veselības vajadzībām. Astotais no kopumā divpadsmit ir Ofēlijas stāsts par šizoafektīviem traucējumiem. Katrs stāsts, protams, ir unikāls un ne vienmēr konkrētie traucējumi visiem izpaužas vienādi. Vēl svarīgāk – ne vienmēr tos var mazināt ar vienām un tām pašām metodēm. Tomēr ir dažas kopīgas lietas, kas vieno visus stāstus: ir svarīgi palīdzēt atpazīt simptomus un brīdi, kad cilvēks pats tos vairs nespēj regulēt, lai savlaicīgi lūgtu palīdzību līdzcilvēkiem un uzticamiem speciālistiem.

Vēstuli Ofēlijai un citiem, kas saskārušies ar šizoafektīviem traucējumiem, uzrakstījusi mākslas terapeite mūzikas terapijā, psihoterapijas speciāliste Ineta Heinsberga (Ofēlijas stāstu var izlasīt vai noskatīties šeit).

Sveicināta, Ofēlija!

Vispirms vēlos paust prieku par Tavu bagāto valodu, uzrunājot sabiedrību ar šo niansēto un izteiksmīgo stāstījumu. Tev tiešām ir izdevies atrast vārdus un izpausmes veidu, lai atklātu, iespējams, lielai sabiedrības daļai pavisam nezināmu un neiedomājamu sevis un apkārtējās pasaules piedzīvošanas veidu. Prieks, ka Tev rūp sniegt iedrošinājumu arī tiem cilvēkiem, kuri savu traucējumu un varbūt arī ar tiem saistītā izmisuma dēļ jūtas neiederīgi un nesaprasti. Jūtams, ka esi ar sevi ļoti daudz strādājusi un esi gatava to turpināt.

Ar savu atklāto stāstījumu Tu esi uzrunājusi ne tikai to sabiedrības daļu, kuras pārstāvjiem jāmācās dzīvot gan līdzās, gan arī kopā ar atšķirīgajiem, bet arī speciālistus, kuru atbalstam un ieteikumiem, kā pati esi atzinusi, pamazām sāc uzticēties. Tu stāsti, ka visu laiku esi mēģinājusi atrast veidus, mehānismus un idejas, kā tikt galā, sakārtot vienu domu, neļauties trauksmei. Šķiet, Tev ir ļoti svarīgi iegūt izpratni par saviem pārdzīvojumiem, jo, “ja nesaproti, kas ar Tevi notiek, tad nevari to izstāstīt”. Šī atziņa ir ļoti būtiska, jo arī pastāstīšana - savā ziņā verbāla afekta izlāde - var sniegt zināmu atvieglojumu. Iegūstot informāciju par dažādu nepatīkamu mentālu stāvokļu iespējamiem bioķīmiskiem iemesliem un klasifikāciju, Tu savu piedzīvoto spēcīgo emociju kopumu - nestabilitāti, dusmas, raudāšanu - tagad vari atpazīst kā trauksmi un panikas lēkmes. Apziņa, ka sāpīgie un šķietami nekontrolējamie pārdzīvojumi ir kādas pētītas un arī citus cilvēkus piemeklējošas saslimšanas simptomi, noteikti var sniegt atbalstu un mierinājumu. Lai arī šī zināšana nemazina subjektīvās ciešanas, tā tomēr var kalpot par drošu norādi, kur meklēt palīdzību.

Tāpēc, atsaucoties Tevis rakstītajam, mazliet ieskicēšu, kā terapijā izmantot skaņu un mūziku, kas varbūt varētu Tev palīdzēt.

Ir ļoti svarīgi spēt atrast saviem pārdzīvojumiem vārdus. Tomēr mēdz būt, ka iekšējās ciešanas ir paslēpušās tik dziļos traumatiskos psihes apgabalos, ka verbālam formulējumam uzreiz nav pieejamas. Kā lai tās nolasa, kā lai izved ārā un atbrīvo ciešanu izmocīto psihi?

Piedāvāju terapijas procesā iesaistīt skaņu radīšanu. Skaņu, kas būtu iekšējo izjūtu plūsmas atspoguļojums, liekot tai izskanēt ārējā vidē. Lai radītu skaņu sava “iekšējā materiāla” fiksācijai un atklāsmei, jākļūst gan par savu izjūtu objektīvu novērotāju, gan arī jāspēj šīm izjūtām pieskaņoties, pārnesot to iekšējo spriegumu skaņas izpausmē. Vissvarīgākais šajā procesā ir spēt atdalīt savu objektīvo, veselīgo, novērojošo daļu no emociju “biezokņa”. Ir ļoti būtiski  arī ļaut izskanēt šim “biezoknim”, pieskaņojoties saviem iekšējiem procesiem. Šis darbs noteikti ir veicams kopā ar mūzikas terapeitu savstarpējā uzticēšanās gaisotnē, kurā mūzikas terapeits pieskaņojas pacienta spēlei, ļaujot viņam izjust, ka ir sadzirdēts un pieņemts. Kaut arī Tu raksti, ka atpazīsti “pašas smadzeņu neirobioloģijas radīto greizo pasaules attēlojumu”, arī šī attēlojuma raisītajām izjūtām ir jādod iespēja izlauzties uz āru. Jo tas, ka Tu jūti, ir pa īstam.

Psihes dzīlēs, iespējams, realitātes iespaidi ir savijušies ar nerealitāti, bet terapijas procesā ir iespējams tiekties savienot patiesi izjusto ar reālām dzīves situācijām un veidot jaunu skatījumu uz notikušo.

Terapijā iespējams izmantot arī mūzikas klausīšanos – receptīvo mūzikas terapiju uzmanības un klātbūtnes aktivizēšanai. Praksē tas varētu būt apmēram šādi: skanot mūzikai, Tev jākoncentrējas uz kāda mūzikas instrumenta skanējumu, rūpīgi sekojot līdzi tā kāpumiem un kritumiem. Paralēli jānovēro savs prāts, neļaujot tam novirzīties blakus domās. Pēc skaņdarba izskanēšanas jādalās par piedzīvoto ar terapeitu. Otro reizi šo pašu skaņdarbu var klausīties brīvi, relaksēti. Un pēc tam atkal jāpastāsta par pieredzēto terapeitam.

Šādi sevi novērojot, iespējams labāk iepazīt sava prāta un jūtu tendences un darbību. Savukārt, ja izdodas patiesi bez saspringuma būt klātesošai skaņu plūsmas vērojumā, prāts var kļūt atbrīvots un viegls, radot pozitīvas domas un izjūtas.

Vēl man nāk prātā pastāstīt Tev par dziesmu radīšanas metodi mūzikas terapijā. Ir dažādi veidi, kā nonākt līdz savu jūtu, pieredzes, pārliecību, pārdzīvojumu un vērtību ietērpšanai dziesmas formā, kur tekstā organiski ievijas pacienta pārdzīvotais un arī jaunatklātais, savukārt melodiju veido pacienta iekšējās vibrācijas un izjūtas. Tādā veidā ir iespējams uzlūkot savu dzīvi ar visiem tās pārdzīvojumiem it kā no cita leņķa, izjust plašu emociju gammu, kā arī ieraudzīt kopskatu un pieredzēt jaunu sevis novērtēšanas un pieņemšanas pakāpi.

Tomēr jebkura metode ir tikai iespējamais karkass – to piepilda un dara dzīvu patiesa iesaistīšanās, klātbūtne un savstarpēja mijiedarbība. Jo cilvēkam ir nepieciešams justies otra uzklausītam un pieņemtam. Tikai tā varam piekļūt savas būtības veselajai, dzīvesspara un prieka pilnajai daļai.

Noslēdzot šo vēstuli, vēlos Tev sacīt, ka Tu ar savu vēstījumu patiešām esi likusi sabiedrībai ieklausīties. Lai Tev izdodas atrast un izdziedāt visskaistāko savas dzīves dziesmu!

Ar cieņu Ineta Heinsberga, mākslas terapeite mūzikas terapijā, psihoterapijas speciāliste