Kampaņā Viss ir Norm.a ik mēnesi piedāvājam viena cilvēka reālu stāstu par to, kā viņš vai viņa mācās sadzīvot ar savas psihiskās veselības vajadzībām. Trešais no kopumā divpadsmit ir Pētera stāsts par atkarību no narkotikām. Katrs stāsts, potams, ir unikāls un ne vienmēr konkrētie traucējumi visiem izpaužas vienādi. Vēl svarīgāk – ne vienmēr tos var mazināt ar vienām un tām pašām metodēm. Tomēr ir dažas kopīgas lietas, kas vieno visus stāstus: ir svarīgi palīdzēt atpazīt simptomus un brīdi, kad cilvēks pats tos vairs nespēj regulēt, lai savlaicīgi lūgtu palīdzību līdzcilvēkiem un uzticamiem speciālistiem.

Šoreiz vēstuli Pēterim un citiem, kas saskārušies ar atkarību no narkotikām, uzrakstījusi Dr. Ilze Maksima, ārste-narkoloģe, kognitīvi-biheiviorālās terapijas psihoterapeite, Latvijas Narkologu asociācijas valdes un Sertifikācijas komisijas locekle. (Pētera stāstu par atkarību no marihuānas var izlasīt vai noskatīties šeit). 

Labdien, Pēteri!

Es ļoti novērtēju Tavu uzdrīkstēšanos izstāstīt savu stāstu. Tas ir drosmīgi un svarīgi. Svarīgi gan Tev pašam, gan citiem jeb, kā Tu pats teici, tiem, ar kuriem Tev ir attiecības. 

Mani aizkustina vieglums, ar kādu Tu šobrīd runā par to tumsas, dūmakas un miglas periodu, kurā biji staigājis deviņus gadus. Cik vērīgi Tu raksturo šo garīgo traucējumu gaitu un attīstību, kā arī ļauj saprast sekas un to risināšanas grūtības. Taču, atzīstot savu atkarību un to pieņemot, spēka paliek vairāk. Man šķiet svarīgi, ka piemini attiecības. Tās var būt dažādas un ar atšķirīgu emocionālo pienesumu. Kā empātiskas, atbalstošas, iedvesmojošas un sargājošas, tā atkarīgas – tādas, kurās dominē neadekvāts lomu sadalījums, manipulācija, emocionāla vardarbība, savas patības zaudēšana un izmisums.

Lai kāda būtu katra individuālā pārliecība par tādām lietām kā dzīvības, patības un garīguma esence (kuru var saukt par Svēto garu vai dimanta oliņu kā Annas Brigaderes "Sprīdītī") vai izdzīvošanas instinkta un dzīvības turpināšanas kluso balsi, rezultāts ir viens – to sajūtot var iziet no tumsas. No tumsas, kurā cilvēks pats sevi mēdz ievest, klausot maldugunīm, diezgan populāriem, bet greiziem stereotipiem un citu manipulatīvai attieksmei. Ir cerība, bet katram pašam tā jāsaprot, pēc tās jāilgojas, tā jāsaredz un jāsadzird.
 
Tikpat svarīgi ir runāt par marihuānu un vērtēt tās lietošanas dažādos aspektus. Varu piekrist, ka šobrīd gan Latvijā, gan pasaulē ir pārliecība vai, drīzāk, ekonomisku faktoru vadīta attieksme, ka pareizi kontrolēta marihuānas lietošana var nest mazākus zaudējumus sabiedrībai, nekā marihuānas aizliegšana un iegāde nelegālā tirgū. Taču diemžēl līdzšinējās starptautiskās pieredzes secinājumi ir ļoti pretrunīgi. Piemēram, Kanādā no marihuānas legalizēšanas nav ieguvusi ne ekonomika, ne pacienti, kuri “zālīti” izmanto medicīniskiem nolūkiem, taču ir pieaudzis marihuānas izraisītu psihožu un autonegadījumu skaits.

Ja palūkojamies, kā marihuāna ietekmē centrālo nervu sistēmu, jāņem vērā, ka marihuānas sastāvā ir tetrahidrokanabinols (THC), kas ir halucinogēna viela, kuras iedarbībai var būt dažāda intensitāte. Ja efekts ir viegls, tiek sajusts iluzors prieks, atvieglojums un “harmonija” ar apkārtējo vidi, kaut realitātē var būt citādāk. Lielākas devas var ietekmēt psihi spēcīgāk un radīt arī halucinācijas. Ilgstoša kanabinoīdu lietošana ļoti ietekmē kognitīvās funkcijas. Ja personas intelekts ir augsts, tad zaudējuma procents var būt liels, bet tas netraucē šķietami adekvāti funkcionēt, kā Tu minēji. Tomēr zaudēt intelektu ir neprātīgi! Cilvēka paša viedoklis par savām kognitīvajām spējam, garīgajiem resursiem un attieksmi var krasi atšķirties no līdzcilvēku redzējuma. Šeit var palīdzēt mierīga un godīga komunikācija par to, ko redz, jūt un domā apkārtējie.

Vielu lietošanas sekām raksturīga gan psiholoģiska, gan fiziska piesaiste. Ja fiziskā piesaiste marihuānas gadījumā nav tik izteikta, tad psiholoģiskā atkarība ir ļoti izteikta. Tetrahidrokanabinols smadzenēs var atrasties vēl ilgi pēc pēdējās lietošanas – reizēm pat 3 mēnešus, – un visu šo laiku tas ietekmē smadzenes.

Tavā stāstā, Pēteri, atspoguļojas viss, ko zinātniskie pētījumi attiecina uz marihuānas lietošanas sekām, no kurām ir ļoti liela vēlme pasargāt jauniešus, kuru smadzenes vēl tikai nobriest. Manā ārstes praksē gandrīz visi pacienti, kuri ir atkarīgi no vairākām narkotiskām un psihotropām vielām un to dēļ cieš no dažādiem fiziskās, psihiskās un sociālas veselības traucējumiem, ir sākuši ar marihuānu. Sākumā uzsmēķē pa retam – draugu lokā un ballītēs, bet ar laiku pīpē arvien biežāk un vairāk, līdz nemanot nonāk pārmērīgas marihuānas lietošanas un atkarības gūstā. 

Izārstēties no atkarības nevar, taču var atveseļoties un dzīvot kvalitatīvu un veselīgu dzīvi. Ir jāplāno savs laiks (īpaši brīvais) un jāiemācās palikt ar sevi divatā. Pilnīgi atgūties no atkarības nevar, jo saglabājas atmiņas par piedzīvoto emocionālo pārlabklājību, kuru ikdienā ir grūtāk sasniegt. Baudas centrs, kurā “mājo” atkarība, ir vienots ar zemgarozas emocionālajiem centriem, tāpēc grūtos brīžos, vēloties just mazāk sāpju, kauna, nevērtības un citu negatīvu izjūtu, rodas vēlme agriezties pie narkotiku lietošanas.

Šī tieksme ir viens no atkarības simptomiem, un tā seko cilvēkam visu mūžu, tomēr ir iespējams atrast pozitīvu sevis piepildījumu un jaunas atklāsmes, kas emocionālā ieguvuma ziņā pārspēj narkotiku sniegto mākslīgo “anestēziju”, kura ilgtermiņā rada vēl lielākas ciešanas. Piemēram, Tu, Pēteri, esi izveidojis attiecības ar Dievu, kas Tevi ir piepildījušas, devušas spēku, pārliecību, domu skaidrību, pieņemšanu un mērķi. Lai izdodas iet tālāk, jūtot visu īsti!

Ar cieņu, Dr. Ilze Maksima, ārste-narkoloģe, Kognitīvi-biheiviorālās terapijas psihoterapeite, Latvijas Narkologu asociācijas valdes un Sertifikācijas komisijas locekle