Kampaņā Viss ir Norm.a ik mēnesi piedāvājam viena cilvēka reālu stāstu par to, kā viņš vai viņa mācās sadzīvot ar savas psihiskās veselības vajadzībām. Otrais no kopumā divpadsmit ir Annas stāsts par nesuicidālu paškaitējumu. Katrs stāsts, potams, ir unikāls un ne vienmēr konkrētie traucējumi visiem izpaužas vienādi. Vēl svarīgāk – ne vienmēr tos var mazināt ar vienām un tām pašām metodēm. Tomēr ir dažas kopīgas lietas, kas vieno visus stāstus: ir svarīgi palīdzēt atpazīt simptomus un brīdi, kad cilvēks pats tos vairs nespēj regulēt, lai savlaicīgi lūgtu palīdzību līdzcilvēkiem un uzticamiem speciālistiem.

Šoreiz vēstuli Annai un citiem, kas saskārušies ar paškaitējošu uzvedību, uzrakstījis pusaudžu psihoterapeits Nils Konstantinovs no Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centra. (Annas stāstu par nesuicidālu paškaitējumu var izlasīt vai noskatīties šeit). Lai arī Nils Konstantinovs kā pusaudžu psihoterapeits vēstulē runā par paškaitējumu pusaudžu un jauniešu vidū, pašievainojoša uzvedība skar arī pieaugušos, tāpēc speciālista ieteikumi noderēs jebkura vecuma cilvēkiem, kuri saskārušies ar pāridarījumu sev vai atpazinuši paškaitējošu uzvedību savā līdzcilvēkā. 

Sveika, Anna!

Mani sauc Nils un mans darbs ir palīdzēt jauniešiem, kas saskārušies ar mentālās veselības grūtībām. Lielai daļai cilvēku, arī pusaudžiem, šīs grūtības izpaužas kā paškaitējums – viņi graizās, skrāpē, reizēm plēš un dursta ādu vai kā citādi dara sev pāri. Tādēļ man bija ļoti svarīgi dzirdēt Tavu stāstu, jo tas ļauj labāk saprast gan to, kā cilvēks piedzīvo šīs problēmas, gan uzzināt par lietām, kas var būt palīdzošas. Paldies Tev, ka dalījies! Mana vēstule īpaši runās par jauniešiem, taču no tās praktiski viss ir attiecināms arī uz pieaugušajiem, kas saskārušies ar nesuicidālu paškaitējumu.

Lai arī reizēm paškaitējums var apvienoties ar citām mentālās veselības grūtībām, kā tas bijis Tavā gadījumā, tomēr pats par sevi tas nav ne slimība, ne diagnoze. Visbiežāk paškaitējums ir veids, kā jauni cilvēki mēģina tikt galā ar sarežģītām emocijām. Tu ļoti spilgti stāsti, kā apslāpē savas dusmas vai mazini trauksmi, skrāpējot un durstot ādu – tās ir pieredzes, par kurām psihoterapeita kabinetā bieži runā arī citi jaunieši. Šobrīd paškaitējums ir ļoti plaši izplatīta parādība – speciālisti domā, ka vismaz vienreiz dzīvē to izmēģina katrs piektais jaunietis vecumā no 16 līdz 20 gadiem. Kāpēc tik daudz jaunu cilvēku risina savas iekšējās problēmas šādā veidā, mēs pašreiz vēl īsti nezinām. Iespējams, sava loma ir gan aizvien pieaugošajai trauksmei un stresam jauniešu vidū, gan sociālajiem tīkliem un vienaudžu ietekmei.

Labā ziņa – lielākā daļa jauniešu to pamēģinās tikai vienu vai dažas reizes dzīvē un nekad vairs neturpinās. Taču dažiem, līdzīgi kā Tev, paškaitējums kļūs problemātisks vai pat veselībai bīstams veids, kā mēģināt tikt galā ar grūtībām. Lai arī sev pāri darīšana nebūt nenozīmē, ka jaunietis domās par pašnāvību vai vēlēsies izdarīt pašnāvību, tomēr tas paaugstina dažādus negatīvus riskus, tostarp pašnāvības iespējamību. Turpinot paškaitēt, tam ir tendence progresēt un nonākt pie aizvien bīstamākām izpausmēm. Lielākais risks ir jauniešiem, kuri cieš arī no citām mentālās veselības grūtībām, piemēram, depresijas vai trauksmes. Risku paaugstina arī alkohola vai citu psihoaktīvo vielu lietošana, kā arī sarežģītas attiecības ar vecākiem, vienaudžiem un skolotājiem. Taču pats lielākais risks ir nesaņemt apkārtējo atbalstu, kad tas visvairāk nepieciešams.

Klausoties Tavu stāstu, es aizdomājos, kā būtu virzījušies notikumi, ja toreiz skolā, kad sāki darīt sev pāri, apkārtējie būtu to laicīgi pamanījuši? Pusaudži diezgan bieži izmanto graizīšanos, lai saņemtu rūpes no apkārtējiem – tas nereti šķiet efektīvs veids, kā paziņot par savām problēmām, lai kāds tās ņemtu nopietni. Diemžēl apkārtējie bieži vien tam nepievērš uzmanību vai paškaitējumu pat nepamana. Reizēm vecāki gluži vienkārši neiedomājas, ka rētas uz rokām varētu būt griezumi, nevis kaķa skrāpējieni vai nobrāzumi. Vai, gluži pretēji – aktīvi nosoda pusaudzi par šādu rīcību, kaunina vai ļoti satraucas un draud ar kādiem biedējošiem risinājumiem (“Ja turpināsi graizīties, ieliksim tevi slimnīcā!”). Tas pusaudzim liek domāt, ka viņa problēmas ir nenozīmīgas vai neatrisināmas, un tad paškaitējumam ir tendence pastiprināties. Tādos gadījumos pusaudzis arī var mēģināt vairāk slēpt savas rētas un sākt ievainot sevi citās, mazāk redzamās ķermeņa vietās. Tādēļ ir ļoti svarīgi mācēt laikus atpazīt pazīmes. Un arī zināt, ko darīt un kā palīdzēt, ja bērns, draugs, skolēns vai vienkārši kāds pazīstams cilvēks ir sācis darīt sev pāri.

Visbiežāk jaunieši paškaitējumu veic uz rokām – skrāpējot, izdarot griezumus ar žileti vai nazi, durstot un knibinot ādu, taču sevi ievainot var jebkurā ķermeņa daļā. Jo vairāk vietu, kurās jaunietis sevi ir ievainojis, jo augstāks citu psihisko grūtību un arī pašnāvības risks. Vislielākā bīstamība, kas norāda uz neatliekamu vajadzību pēc palīdzības, ir pašsavainošanās trīs un vairāk ķermeņa daļās, kā arī ievainojumi dzimumorgānos vai sejas daļā. Reizēm arī tetovējumi, īpaši ja tie ir veikti pašrocīgi un pārmērīgi, var norādīt uz vēlmi nodarīt sev pāri. Tāpat arī pārmērīga dažādu vielu lietošana vai cita riskanta uzvedība, piemēram, rāpšanās augstprieguma stabos un lēkāšana pa jumtiem, var būt netiešs paškaitējuma veids.

Visbiežāk jaunieši paškaitē graizot sev rokas, taču kopumā zēnu un meiteņu paškaitējošā uzvedība mēdz atšķirties. Meitenēm raksturīgāka būs graizīšanās un ādas savainošana redzamākos veidos, kamēr puišiem biežāk būs sastopama riskanta, bīstama uzvedība vai arī sevis sišana. Es bieži saviem klientiem redzu zilumus vai sadauzītus roku kauliņus, un sarunā atklājas, ka viņi to sev nodarījuši paši. Diemžēl puiši arī vairāk kaunas par to, ka dara sev pāri, lai tiktu galā ar emocijām, tādēļ paškaitējums zēniem tiek retāk pamanīts.

Taču, neatkarīgi no tā, kurš un kā sevi savainojis, viņam ir vajadzīgs piemērots atbalsts. Svarīgākais solis ir mēģināt saprast, kāpēc jaunietis to dara. Neviens cilvēks nenodarīs sev nopietnas sāpes tāpat vien, un arī jaunietim sevis savainošana ir veids, kā viņš mēģina risināt problēmas vai tikt galā ar mokpilniem iekšējiem stāvokļiem. Ja paškaitējums tiek veikts, lai saņemtu rūpes no apkārtējiem, tad bieži vien izrunāšanās un pieņemoša attieksme var palīdzēt to mazināt.

• Izrunājieties. 
• Saglabājiet mieru. Paškaitējums var izraisīt vecākos paniku, taču visbiežāk nekādas tūlītējas briesmas pusaudzim nedraud. 
• Nenosodiet, bet pavaicājiet – kas Tevi visvairāk šobrīd uztrauc?
• Nefokusējieties uz rētām vai griezumiem, ja vien tiem nav nepieciešama medicīniska apkopšana.
• Fokusējieties uz problēmām, kas satrauc jaunieti – izdomājiet, kā tās varētu risināt.
• Ja nevarat palīdzēt vai jaunietis nevēlas uzticēt savas problēmas jums, kopīgi atrodiet citus pieaugušos vai speciālistus, kuri varētu palīdzēt.
• Uzsveriet, ka jaunietis nekad nav viens ar savām problēmām.

Ja sāpju nodarīšana jaunietim palīdz novērst uzmanību no grūtām, smagām emocijām vai nepatīkamām domām, tad būs jāatrod jauni, mazāk kaitējoši veidi, kā sadzīvot ar šiem iekšējiem stāvokļiem. Šie veidi var būt ļoti dažādi un katram savi – kādam palīdzēs savu domu un emociju labāka iepazīšana, citam būs svarīgāks draugu atbalsts, vēl kādam palīdzēs sports vai datorspēles. Taču dažiem būs nepieciešams nopietnāks darbs ar kādu no mentālās veselības profesionāļiem, kurš specializējies darbā ar paškaitējošiem jauniešiem.

Reizēm ir jāizmēģina daudzas lietas, līdz izdosies atrast īsto, un bieži tas ir diezgan radošs process. Piemēram, mēs ar klientiem terapijā vispirms mēģinām atrast paņēmienus, kas palīdzētu samazināt kaitējošo uzvedību. Reizēm tās ir Annas minētās gumijas, kuras var staipīt uz rokas, dažiem pusaudžiem palīdz zīmēt uz rokas līnijas ar marķieri, kamēr ar citiem esam saldējuši ūdens kubiņus, kam pievienota sarkanā krāsa – stresa brīžos pusaudzis ļauj tiem lēnām izkust savās rokās, šādi aizstājot graizīšanos. Ir daudzi jaunieši, kuriem ar šīm metodēm lielākoties pietiek, lai pārtrauktu paškaitēšanu. Taču tiem, kam grūtības ir izteiktākas, riski augstāki vai paškaitējums ilgstošāks, var būt palīdzoša tālāka psiholoģiskā terapija. Tā ļaus labāk izprast un mazināt tā iekšējā diskomforta cēloņus, kas licis meklēt šādus risinājumus.  

Anna, mani ļoti uzrunāja Tava atvērtība un gatavība turpināt ilgstošu darbu, kas reizēm prasa izmēģināt gan dažādas terapijas metodes, gan speciālistus. Kā Tu pareizi norādi – dažādiem cilvēkiem var palīdzēt dažādas lietas. Taču pats svarīgākais ir atrast speciālistu, ar kuru jūties droši un uz kuru vari paļauties. Kā apstiprina psihoterapijas pētījumi, konkrētām metodēm nav tik lielas nozīmes – vissvarīgākais ir labs kontakts starp klientu vai pacientu un speciālistu. Lai par to pārliecinātos, reizēm ir vērts ļauties iekšējām sajūtām un noteikti nevajag kaunēties, ja pašreizējais speciālists nešķiet pietiekami palīdzošs vai zinošs. Mēs neviens neesam eksperti visās lietās, kur nu vēl tik sarežģītās un smalkās kā jauna cilvēka iekšējā pasaule, kuru veido jūtas, emocijas, hormoni, vētras, pieaugšanas drāmas, pārdzīvojumi, bailes, laime, mīlestība un naids, un miljards bioķīmisko procesu smadzenēs katru dzīves sekundi.

Pieaugšana nav vienkāršs process, un dažiem tas ir krietni grūtāks nekā citiem. Labā ziņa ir tā, ka nevienam cauri šīm grūtībām nav jāiziet vienam. Anna, es tiešām ļoti priecājos, ka Tu esi atradusi sev labus, palīdzošus pavadoņus – gan psihoterapeitu, gan draugus no virtuālās vides, gan citus cilvēkus un lietas, kas Tev palīdz un nomierina. Tā ir svarīgākā lieta.

Vismaz vienu palīdzošu cilvēku, kam droši uzticēties – draugu, atbildīgu pieaugušo vai psihiskās veselības speciālistu –  novēlētu atrast katram, kurš šobrīd dara sev pāri, jo ir pārāk smagi, lai tiktu galā citādi. Galvenais – nekautrēties, nebaidīties, un turpināt meklēt.

Nils Konstantinovs, pusaudžu psihoterapeits, Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centrs