Klīniskā psiholoģe Ieva Bite par robežpersonības traucējumiem: Palīdz pašrefleksija un savu emociju vērošana
Kampaņā Viss ir Norm.a ik mēnesi piedāvājam vienu reālu stāstu par to, kā cilvēks no mūsu vidus mācās sadzīvot ar savas psihiskās veselības vajadzībām. Sestais no kopumā divpadsmit ir Madaras stāsts par robežpersonības traucējumiem. Katrs stāsts, protams, ir unikāls un ne vienmēr konkrētie traucējumi visiem izpaužas vienādi. Vēl svarīgāk – ne vienmēr tos var mazināt ar vienām un tām pašām metodēm. Tomēr ir dažas kopīgas lietas, kas vieno visus stāstus: ir svarīgi palīdzēt atpazīt simptomus un brīdi, kad cilvēks pats tos vairs nespēj regulēt, lai savlaicīgi lūgtu palīdzību līdzcilvēkiem un uzticamiem speciālistiem.
Vēstuli Madarai un citiem, kas saskārušies ar robežpersonības traucējumiem, uzrakstījusi Ieva Bite, LU asociētā profesore, klīniskā psiholoģe, kognitīvi biheiviorālās terapijas speciāliste (Madaras stāstu var izlasīt vai noskatīties šeit).
Sveika, Madara!
Milzīgs paldies par Tavu stāstu! Varu tikai apbrīnot, ar kādu drosmi, apņēmību un pārcilvēcisku spēku esi cīnījusies ar šiem smagajiem emocionālajiem stāvokļiem, un kā Tev tas ir izdevies! Tu tiešām esi tikusi ļoti tālu savā atveseļošanās procesā. Tik daudz esi izdarījusi pati, ka daudz no tā, ko minēšu tālāk, Tu jau zini, bet, iespējams, kaut kas vēl noder Tev pašai vai kādam citam.
Tev taisnība – robežpersonības traucējumi ir sarežģīta diagnoze, kuras izcelsmē lielu lomu spēlē bioloģiskie faktori. Tie lielā mērā nosaka mūsu stresa slieksni, spēju regulēt emocijas un kontrolēt pēkšņus impulsus rīkoties. Tomēr tikpat liela loma ir arī bērnības pieredzei: cik lielā mērā mēs varējām justies droši, pieņemti, cienīti un mīlēti savās ģimenēs, cik lielā mērā varējām paļauties uz saviem vecākiem (arī tajā, kā viņi izturējās pret mums, kad izdarījām kaut ko nepareizi).
Robežstāvokļa personības traucējumiem ir ļoti augsta korelācija ar emocionālas, fiziskas un seksuālas vardarbības pieredzi, novārtā pamešanu un neadekvātu disciplinēšanu bērnībā. Par to visu bieži ir ļoti grūti runāt, jo tas saistās ar kaunu, bailēm, bezpalīdzību, vientulību un izmisumu. Šīs sajūtas atkal nākas piedzīvot, ja mēģina ar to visu saskarties.
Tu precīzi saki, ka tieši pašrefleksija un savu emociju vērošana ir galvenais, kas palīdz. Pētījumi pierāda, ka medikamenti robežpersonības traucējumu gadījumos ir efektīvi noteiktu simptomu mazināšanai (piemēram, depresijas vai trauksmes), bet dažreiz mēdz būt pat kaitīgi. Ne visām zālēm kaitīgas ir tieši blakusparādības, kā tas bija Tev, taču tās var traucēt veidot paļāvību uz sevi, novērot un izvērtēt savas emocijas, un var veicināt atkarības veidošanos no medikamentiem, jo cilvēki ar robežstāvokļa personības traucējumiem mēdz mazināt trauksmi ar dažādu vielu palīdzību. Tomēr būs cilvēki, kuri nevarēs tikt galā bez medikamentozās palīdzības, līdz ar to ir svarīgi atrast ārstu, kuram patiešām var uzticēties un kurš var palīdzēt to izvērtēt.
Būtiskākā ārstēšanas metode ir psihoterapija. Vispirms ir jāsāk ar emociju regulāciju un stresa vadīšanas prasmēm. Iepazīt emocijas, pazīt situācijas, kurās tās aktivizējas, pieņemt, ka emocijas drīkst būt, tās nevērtēt un nekritizēt, un arī – ļaut tām iet. Paņemt pauzi emocionālās situācijās, pasakot sev, ka rīkoties varēšu, ja vēl gribēšu – pēc kāda laika. Apzināties, ka emocijas vienmēr pāriet un mainās – tāda ir emociju daba. Izprast, no kurienes tās rodas, kāda bērnības pieredze ietekmē to veidošanos, un kā to var mazināt.
Ļoti palīdz dažādas stresa vadīšanas tehnikas, piemēram, diafragmālā elpošana, muskuļu relaksācija, apzinātības un meditācijas tehnikas. Arī plānošana (t.sk. patīkamu aktivitāšu plānošana), ikdienas ritma strukturēšana, fiziskas aktivitātes. Vēlmi darīt sev pāri palīdz mazināt dažādi palīglīdzekļi, kas var izraisīt citas intensīvas sajūtas, piemēram, masāžas bumbas, asie paklājiņi, čili košļenes, ledus, smaguma segas u.c.
Taču saprotu arī, ka visi šie gudrie padomi brīžos, kad ir slikti, liekas kā “kaķim zem astes”… Lai to novērstu, viens no ieteikumiem ir veidot sev vizuālas atgādnes grūtajiem brīžiem (ko es varu darīt stresa brīžos) un vienoties ar sevi, ka pamēģināsi kādu no šīm tehnikām. Būtisks ir arī darbs ar domāšanu: palīdzēt sev neraudzīties melnbalti (vai nu esmu perfekta, vai absolūta nulle), nekatastrofizēt, raudzīties racionāli, saredzēt sevi un apkārtējos vispusīgi, neiestrēgt negatīvu domu malšanā utt.
Neviens neesam ideāli. Cilvēkiem mēdz būt trūkumi, un mēs varam mācīties būt iecietīgi – gan pret citu trūkumiem, gan saviem. Līdzīgi kā ar emocijām, arī domas ir jāmācās atpazīt, novērot, pieņemt, apturēt.
Ar laiku terapijas procesā var mācīties pazīt savas iekšējās “daļas” jeb stāvokļus, kuros nokļūstot, ir raksturīgi gan noteikti domāšanas modeļi, gan emocijas, gan ķermeniskas sajūtas. Piemēram, noteiktās situācijās var aktivizēties mūsu iekšējais vientuļais, atstumtais vai bezpalīdzīgais bērns, vai kritiķis, vai sevis mierinātājs u.c. Ar šīm daļām varam iemācīties iekšēji sarunāties, nomierināt tās, apturēt to aktivitāti u.tml.
Visbeidzot, uzdrošinos apgalvot, ka mums visiem ir tiesības veidot tuvas attiecības un tās baudīt. Ja otrs cilvēks ir atbalstošs un saprotošs, tu vari iemācīties pateikt STOP pati sev vai otram (tieši tāpat, kā draudzenēm kafejnīcā) un tomēr būt kopā. Varbūt reizēm ir svarīgi saprast, kāpēc es tik ļoti baidos no tuvības un negribu laist nevienu sev klāt. Vai tās ir bailes no atraidījuma, pazemojuma, vai bailes nodarīt otram pāri? Varbūt ir vērts uzdrošināties un riskēt?
Iespējams, tas prasīs arī dziļāku attiecību traumu pārstrādi un, iespējams, ilgu laiku. Tomēr katram no mums ir tiesības dzīvot piepildītu dzīvi – dzīvi, kuru ir vērts dzīvot, lai vai ar kādām likstām un nelaimēm nebūtu nācies sastapties.
