Kampaņā Viss ir Norm.a ik mēnesi piedāvājam vienu reālu stāstu par to, kā cilvēks no mūsu vidus mācās sadzīvot ar savas vai kāda sava tuvinieka psihiskās veselības vajadzībām. Desmitais no kopumā divpadsmit ir Uģa stāsts par dēla mācīšanās traucējumiem. Katrs stāsts, protams, ir unikāls un ne vienmēr konkrētie traucējumi visiem izpaužas vienādi. Vēl svarīgāk – ne vienmēr tos var mazināt ar vienām un tām pašām metodēm. Tomēr ir dažas kopīgas lietas, kas vieno visus stāstus: ir svarīgi palīdzēt atpazīt simptomus un brīdi, kad cilvēks pats tos vairs nespēj regulēt, lai savlaicīgi lūgtu palīdzību līdzcilvēkiem un uzticamiem speciālistiem.

Vēstuli Uģim un citiem, kas saskārušies ar bērnu mācīšanās traucējumiem, uzrakstījusi Egija Laganovska, speciālā pedagoģe un logopēde (Uģa stāstu var izlasīt vai noskatīties šeit).

Labdien, Uģi!

Paldies par Jūsu patieso un atklāto stāstu! Šādi stāsti arī citus vecākus iedrošina nepadoties un turpināt atbalstīt savu bērnu. Vecākiem, kuru bērnam ir mācīšanās traucējumi, nav viegli runāt par ikdienas grūtībām, un iemesli tam var būt dažādi, piemēram, sabiedrības attieksme, noliegšana, neizpratne, nezināšana un apjukums. Daudzi vecāki atzīst, ka ir saņēmuši negatīvu attieksmi izglītības iestādē gan no skolotājiem, gan arī no citu bērnu vecākiem. Tas ir psiholoģiski smagi, ja par savu bērnu dzirdam vienīgi sūdzības. Jūs savā stāstā arī pieminat izmantoto “risinājumu”, kurā bērnam tiek ieteikts mainīt vienu izglītības iestādi uz citu ar mērķi “varbūt tomēr citā iestādē sapratīs un palīdzēs”.

Es tomēr aicinātu nebaidīties lūgt palīdzību, arī ja kaut kur mēs saskaramies ar negatīvu attieksmi, un arī negaidīt “gan jau izaugs, gan jau pāries”, bet risināt radušās grūtības – jo agrāk mēs varam nodrošināt bērnam emocionāli pozitīvu vidi un sniegt piemērotu atbalstu, jo labāk un drošāk viņš jūtas konkrētajā grupā. Kad bērns jūtas emocionāli labi, viņš ir motivētāks, var veiksmīgāk iemācīties, veiksmīgāk darboties un viņam ir daudz vieglāk iekļauties mācību procesā.

Stāstā mijas vārdi mācīšanās grūtības un traucējumi. Mācīšanās grūtības rodas pedagoģisku, sociālu vai citu apstākļu rezultātā, kas traucē mācīties un nav saistīti ar medicīnisku diagnozi, bet mācīšanās traucējumi ir neirobioloģiskas izcelsmes, kas ietekmē galvas smadzeņu spēju izprast, atcerēties vai nodot informāciju. Speciālisti vēl izdala specifiskus mācīšanās traucējumus: disleksija – pazeminātas lasīšanas spējas, disgrāfija – pazeminātas rakstīšanas spējas, diskalkulija – problēmas ar matemātisku darbību veikšanu, kā arī Latvijā mazāk zināmā dispraksija – motoro funkciju traucējumi.

Ar specifiskiem mācīšanās traucējumiem jāsadzīvo visu dzīvi, tie neizzūd līdz ar pamata izglītības iegūšanu, tāpēc ir tik svarīgi sniegt atbalstu bērnam ne tikai konkrētā vecumā, bet iemācīt, kā sadzīvot ar tiem vēlāk arī citās dzīves jomās – turpmākajā darbā, akadēmiskajā vai profesionālajā izglītībā, sabiedrībā, attiecībās un ģimenē.

Gribu uzsvērt, ka ne visos gadījumos mācīšanās traucējumi ir saistīti ar bērna intelektu. Ja bērnam ir nepietiekamas sekmes, tas var būt skaidrojams arī ar neatbilstošas mācību metodes izvēli. Nenoliedzami, mācīšanās traucējumi ietekmē sekmes, jo mācību process galvenokārt balstās uz lasīšanu, rakstīšanu un rēķināšanu, ko Jūs minat arī savā stāstā. Tādos gadījumos jāvēršas pie izglītības iestādes atbalsta personāla speciālistiem – logopēda, speciālā pedagoga, sociālā pedagoga vai skolas psihologa, kuri konsultēs un sniegs palīdzību Jūsu bērnam un arī ieteiks Jums, kā vecāki var palīdzēt bērnam. Tas ir izglītības iestādes atbalsta personāla pienākums.

Nav vienas ideālās metodes vai pieejas, kas derētu visiem bērniem, tāpēc speciālistiem ir jāizvērtē, kāds atbalsts nepieciešams, lai tieši Jūsu bērns iekļautos mācību procesā.

Pēc Jūsu stāstītā uzskatu, ka Jūsu dēlam būtu jāizstrādā viņam pielāgots individuālais izglītības programmas apguves plāns. Plāna tapšanā, organizēšanā un izpildē piedalās skolotāji, atbalsta personāls, skolas vadība, vecāki, un nevajadzētu aizmirst arī pašu bērnu. Tas ir komandas darbs. Komandai ir savstarpēji jāsadarbojas, jāatbalsta vienam otru un jāturpina meklēt jaunus risinājumus, ja kaut kas neizdodas ar pirmo reizi. Ir svarīgi nenostāties vienam pret otru, bet uzticēties un sadarboties.

Noteikti nevajadzētu aizmirst arī par nevalstiskajām organizācijām, biedrībām, apvienībām, centriem, domubiedru grupām, kurās aktīvi darbojas gan vecāki, gan arī speciālisti, lai palīdzētu bērniem ar traucējumiem, viņu vecākiem un skolotājiem. Tur var atrast domubiedrus un arī iedvesmas stāstus, kā citi ir raduši risinājumu savas problēmas gadījumā.

Lai gan valstiskā līmenī tiek rīkoti semināri, kursi, diskusijas par iekļaujošo un speciālo izglītību, kā arī Latvijas augstskolās arvien vairāk studiju programmās tiek iekļauts šāds kurss, tomēr tas nav pietiekami – joprojām tiek meklētas atbildes, kā bērnam vislabāk palīdzēt, kādas ir metodes, kāda ir šo metožu pēctecība, kā palīdzēt vecākiem.

Vienmēr ir jāatceras, ka bērns nav problēma, bet problēma ir tā, ka mēs, pieaugušie, neprotam atrast bērnam atbilstošu mācību pieeju un mums (vecākiem, pedagogiem, atbalsta personālam) neizdodas savstarpēji vienoties par iespējamiem risinājumiem.

Jāmin arī vēl viens faktors, kas negatīvi ietekmē iespējas atrast bērnam piemērotu mācību metodi, – informācijas un komunikācijas tehnoloģijas izglītības iestādēs joprojām ienāk lēni, piemēram, joprojām nav plaši pielietotas audio grāmatas, uzdevumu instrukcijas audio ierakstā, teksta pārvēršana balsī, dažādas mācību aplikācijas, programmas, kas atvieglotu mācību procesu bērniem ar traucējumiem. Ir izglītības iestādes, kas pievērš tam uzmanību, bet tomēr lielākoties tas balstās uz vecāku ieinteresētību un, jāatzīst, arī uz ģimenes budžetu.

Noslēgumā vēlos pieminēt sabiedrības attieksmi pret dažādību kopumā un, tajā skaitā, pret bērniem ar mācīšanās traucējumiem. Lai arī attieksme mainās, tomēr mums ir vēl tāls ceļš līdz pilnīgai pieņemšanai un izpratnei.

Es ceru, ka kādu dienu mācīšanās traucējumi netiks uztverti kā problēma, bet kā iespēja citādai pieejai, kas palīdz gan bērnam un viņa ģimenei, gan skolotājam un sabiedrībai kopumā.

Vēlu pacietību, izturību un pozitīvu enerģiju visiem vecākiem, kā arī atbalstošus, empātiskus un saprotošus cilvēkus sev apkārt! Uģi, lai izdodas!

Ar cieņu Egija Laganovska, Speciālā pedagoģe, logopēde