Tas sākās pirms deviņiem gadiem – es sāku pīpēt marihuānu, ka man bija 19 gadu. Nāku no mūziķu un mākslinieku vides. Tas likās normāli – visi to darīja un es to darīju. Sākumā tu uzpīpē kompānijā, tevi kāds pacienā vai tu ar kādu kopā nopērc. Tad jau sāc pirkt pats sev. Tā tas nemanot iesākās. 

Sabiedrībā valda stereotips, ka no marihuānas nevar palikt atkarīgs. Jā, protams, tev nav fiziski tik slikti, kā lietojot citas narkotikas. Taču tas tiek uztverts tā vieglprātīgi, un, kamēr pats ar to nesaskaries un pašam tā nešķiet problēma, tikmēr viss ir kārtībā. Visus šos deviņu gadus es biju funkcionējošs – no malas to nevarēja pateikt, visas lietas, ko vajadzēja, es izdarīju. Runa vairāk ir par to, kā es pats jutos. Marihuāna ir bīstama tajā ziņā, ka tā nav tik spēcīga un uzreiz neliekas, ka ir problēma. Taču, kādu laiku lietojot, šī problēma sāk parādīties. Pēdējos pāris gadus man jau bija sajūta, ka vairs negribu to darīt, bet daru to tikai pieraduma dēļ. 

Sekas sāku izjust, kad sajutu – esmu kļuvis neiecietīgs. Man ir ģimene, divi bērni, un es kaut kādās ikdienišķās situācijās kļuvu neiecietīgs. No marihuānas nav fiziskas atkarības – nelauž kaulus, nav slikti. Taču, lai arī viss ir it kā labi, tu paliec ļoti neiecietīgs par sīkumiem, tostarp pret bērniem. Tajos gados, kad pīpēju, man bija izveidojusies tāda filozofija: “Kas ir, tas ir! Mīli to, kas ir. Ja jūties slikti, mīli to, ka jūties slikti. Mīli visu!” Tad sapratu, ka patiesībā esmu neiecietīgs, uzkliedzu bērniem, un tagad redzu, kā tas bērnus ir ietekmējis. Viņiem jau ir izstrādājies reflekss, kāds es būšu kādās situācijās. 

Mana draudzene… Viņa man par to nekad smadzenes neskaloja. Bet es pats kā cilvēks visu šo laiku neesmu bijis šeit jeb klātesošs. Domāju, tas mūsu attiecības ir daudz ietekmējis. Kaut vai laika ziņā – cik daudz laika mūsu attiecībās es biju zem marihuānas! Deviņus gadus! Sākumā pīpēju varbūt vienreiz nedēļā, bet pēc tam piecus sešus gadus – katru dienu. Un trakākais, ka tu vienlaikus it kā spēj funkcionēt. Taču, kad uzpīpē, dzīvo kaut kādā pats savā filozofijā un pasaulītē. Pazūd empātija pret apkārtējo, pazūd jutīgums pret apkārtējo pasauli. Tāpēc marihuānas atkarība ir slidena lieta – tev šķiet, viss ir kārtībā, bet iekšā ir sajūta, ka bez šīs vielas tu varētu funkcionēt daudz labāk. Gadiem ejot, kļūst arvien smagāk, jo tu savas smadzenes visu laiku stimulē, stimulē, stimulē... Kļūst psiholoģiski grūti. 

Man bija 15 gadu, kad nomira tēvs, un mamma mūs ar māsu audzināja viena pati. Mamma ļoti uztraucās un jau redzēja, kurā virzienā tas iet, veda pie narkologa. Bet es kā gudrs un prātīgs džeks mācēju narkoloģei runāt pretī – paskatieties, kādi mūziķi lieto marihuānu un kādas dziesmas viņi raksta! Mamma uztraucās, un es viņai tagad ļoti atvainojos par visu, kas viņai bija jāpārcieš. Nevis manas veselības dēļ, bet tā dēļ, kā es rīkojos.

Esmu bijis arī agresīvs. Marihuāna aizved galvu citā virzienā. Tev liekas, ka viss ir labi, bet patiesībā nav. Tā sajūta parādās palēnām – uzpīpē vienreiz, otrreiz, atbrauc naktī mājās un domā par to, kā tu sākumā uzpīpēsi un pēc tam kaut ko varēsi padarīt. Sāku domāt – bļāviens, es taču bez tās vielas nevaru! 

Pašlaik uz visām lietām savā dzīvē skatos kā uz attiecībām. Arī ar marihuānu man bija attiecības, un es sāku izvērtēt, kādas tās ir. Es biju atkarīgs no vielas un bez tās nevarēju neko darīt. Man bija dusmas, pirmkārt, pašam uz sevi. Mēģināju iztikt vienu divas dienas bez pīpēšanas, un tad man likās – wow, Pēteri, malacis! Bet tas taču ir smieklīgi, reāli smieklīgi… 

Visu laiku galvā bija doma, ka gribu atmest, bet es to vienkārši nevarēju. Cik ļoti es gribēju, bet nespēju! Un apkārt tā vide arī… Draugi teica: “Beidz, viss taču kārtībā! Tu esi laipns, izpalīdzīgs un funkcionējošs cilvēks”. Bet pats jūti, ka tā ir problēma – tu esi atkarīgs. Kāds tevi tur. Nevis tu esi valdnieks pār sevi, bet marihuāna, un tu bez tās neko nevari izdarīt: vispirms ir marihuāna, un tikai tad – ko es izdarīšu. Vispirms uzpīpē, un tikai tad domā, ko darīt. Nevis otrādi – tu kaut ko dari un tad, starp citu, vari uzpīpēt, vari arī neuzpīpēt. 

Es zināju, ka pārtraukšu pīpēt, bet neredzēju izeju, kā tas varētu notikt. Man likās, ka varbūt jānotiek kaut kam trakam, lai es attaptos. Bet pats to nevarēju izdarīt. Mans ceļš bija tāds, ka pirms diviem mēnešiem, kad bija emocionāli tik grūti, ka es to vairs nevarēju paciest, no sirds metos ceļos un lūdzu Dievu. Dievs man atbildēja, un kopš tās dienas es vairs neesmu pīpējis. Tas bija 7. maija vakars, es atkal uzpīpēju un domāju – bļāviens, Pēteri! Tu taču negribi to darīt! Nākamajā rītā lasīju Bībeli, kas agrāk likās tāda pasaku grāmata, bet tagad to lasīju un piedzīvoju atklāsmi, ka tas viss ir reāli un patiesi. Varbūt citiem tas nav patiesi, bet kāda starpība? Man tas strādā, un es zinu, ka tā ir patiesība. 

Man Dievs ir devis spēku. Pirms tam arī interesējos par visādām garīgām lietām, filozofijām, bet redzēju, ka pats ar to netieku galā. Biju gājis pie psihologiem, bet tas man nepalīdzēja. Es lūdzu Dievam, lai viņš dod spēku, un kopš tās dienas viņš vada manu dzīvi. Viņš man ir devis spēku, un es beidzot varu būt brīvs. Varbūt cilvēkiem tas izklausās kaut kā pārdabiski, bet Dievs nenoņem šīs lietas vienkārši kā ar roku. Viņš dod spēku, bet pārējais ir jādara pašam. Es jūtu atbildību viņa priekšā – viņš mani ir radījis, devis manu ķermeņi un talantus, pret ko izturos vieglprātīgi. Manī parādījās dzīvība, dzīvesprieks, kad no rīta varu celties, kustēties. Pirms tam sēdēju kā tāds dārzenis un veģetēju, domāju savā galvā visādas gudras domas, bet dzīvē tas nekādus augļus nenesa.

Man likās, ka tā ir tā lielākā cīņa, kas jāuzvar, bet tagad es saprotu – tā bija mazākā. Tagad man ir jātiek galā ar sekām, ko es tajā laikā esmu darījis. Es jūtos kā jauns cilvēks. Var teikt, ka pirms diviem mēnešiem bija mana dzimšanas diena, un tagad man ir jātiek galā ar šīs deviņu gadu atkarības dzīves sekām.

Kaut vai dzīvesveids – tikai uzpīpē, sēdi pie datora, nedomā par savu ķermeni, nedomā, ko ēd. Es tagad sāku rūpēties, vingrot no rītiem. Tā cīņa ir uzvarēta, bet tagad katru dienu ir mazās cīņas – ar savām rakstura īpašībām, lepnību. Varbūt ne jācīnās, bet es tagad tās sevī pamanu. Tā, kas man likās lielākā cīņa, to Dievs noņēma man nost un saka – skaties, te ir foršākās lietas, kam tev tagad jāiet cauri! 
Es esmu lietojis arī stiprākas narkotikas, bet man tās bija pārāk nedabīgas, jo sajūtu gradācija bija ļoti izteikta – ir pacēluma vilnis un tad ir čik! Marihuāna tādā ziņā ir bīstama, jo liekas tāda chill un dabīga. Daudzi, kuri ikdienā lieto marihuānu, melo paši sev, ka tas viņiem netraucē. Varbūt viņi nav sajutuši, ka tas viņiem traucē, bet pēc savas pieredzes zinu, kā es dziedu, kad esmu uzpīpējis, un kā – kad neesmu. Esot skaidrā, es cilvēkiem spēju dot skaidrākas sajūtas.

Es riktīgi biju par marihuānu. Beidziet – tā taču ir dabīga viela! Taču padomājiet nevis to, kas ir labi vai slikti, bet pajautājiet, kas kontrolē jūsu dzīvi. Padomājiet, vai jūs to darāt paši. Vai tas ir tā vērts – atdot lielāko daļu dzīves kaut kādai vielai. Ir svarīgi laicīgi attapties, lai pēc tam nodzīvotu savu dzīvi laimīgi, bez lietām un vielām, kas jūs kontrolē. Padomājiet, vai jūs patiešām paši to gribat darīt, vai tas jau nav kļuvis par ieradumu. Skatieties uz visu savā dzīvē kā uz attiecībām. Tas palīdz viegli ieraudzīt to, kas traucē, kuras attiecības ir augļus nesošas un stiprina, bet kuras jūs vienkārši padara par dārzeni. 

Izlasi arī!

• Atkarību speciālista un mācītāja Māra Ķirsona saruna ar vienu no kampaņas “Viss ir Norm.a” idejas autorēm Martu Krivadi

• Raksts: Narkoloģe atklāti stāsta par cīņu ar atkarībām Minesotas programmā

Atpazīsti narkotiku atkarību!

Narkotiku atkarība var būt destruktīva gan pašam atkarīgajam, gan ģimenei un citiem līdzcilvēkiem. Kā to laikus atpazīt? Pievērs uzmanību izmaiņām izskatā un uzvedībā! Narkotiku atkarību raksturo, piemēram:

• Nevīžība, nolaidība
• Miegains izskats
• Nedrošas kustības, runas traucējumi
• Šauras vai platas acu zīlītes
• Mācību vai darba kavējumi
• Noslēpumainība, noslēgšanās, attālināšanās 
• Konflikti ar ģimeni un draugiem
• Naudas aizņemšanās vai mantu pazušana no mājām  

Necieties un nesakod zobus. Parūpējies par savu vai līdzcilvēka mentālo veselību un vērsies pēc palīdzības pie speciālista!

Kur meklēt bezmaksas palīdzību?

• Runā ar savu ģimenes ārstu!
• Krīžu un konsultāciju centrs Skalbes: 67222922, 27722292
• Pusaudžu resursu centrs: 29164747

Ambulatorā palīdzība:

• Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs: 67080147
• Ambulatorais centrs Veldre Rīgā:  67819748
• Ambulatorais centrs Pārdaugava Rīgā: 67715108
• Strenču psihoneiroloģiskā slimnīca: 25480566, 25480540
• Daugavpils psihoneiroloģiskā slimnīca: 65402240
• Piejūras slimnīcas Psihiatriskā klīnika Liepājā: 63423253 
• Slimnīca Ģintermuiža Jelgavā: 63022770, 63007495, 26164021

Cita veida palīdzība narkotiku atkarīgajiem:

• Anonīmie narkomāni: 28291992
• Minesotas programma klīnikā Akrona 12 (maksas pakalpojums): 27586524, 67586524 

• Minesotas programma slimnīcā Ģintermuiža (maksas pakalpojums): 63022483, 25731229

• Stacionārā narkoloģiskā ārstniecība Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrā: 67080142 (uzņemšanas nodaļa), 67080186 (detoksikācija), 67080210 (Minesotas programma, maksas pakalpojums)

• Nodarbinātības valsts aģentūras ESF projekta “Subsidētās darbavietas bezdarbniekiem” atbalsta pasākumi bezdarbniekiem ar atkarības problēmām