Viss sākās diezgan agri. Divpadsmit, trīspadsmit gadu vecumā man bija ļoti grūti. Taču tas ir pusaudža vecums – es nesapratu savas emocijas un domāju, ka ar laiku viss mainīsies. Aptuveni divdesmit gadu vecumā bija pirmā krīze, jo apjautu – tas, kā es visu laiku jūtos, nav tas, kā jūtas citi. Man visu laiku ir slikti. Sāku meklēt informāciju un palīdzību no malas, lai saprastu, kas ar mani notiek.

Par depresiju ir grūti runāt, jo tās ir sajūtas. Smaguma sajūta par visu, kas dzīvē notiek. Taču mana dzīve bija laba, un es sevi šaustīju, ka man nav tiesību tā justies. Nav nekāda iemesla. Man ir ģimene. Mani vecāki nav šķīrušies. Man bija draugi, skolā neviens neapcēla, dzīvojām ārzemēs patīkamā vietā. Man apkārt bija daudz labu cilvēku, kas par mani rūpējās un mīlēja. Taču es to nespēju izjust. Man visu laiku bija sajūta, ka kaut kas nav kārtībā. Tukšuma sajūta, emociju neesamība. Un emociju nebija, jo visas nepatīkamās sajūtas sevī “slēdzu nost” un noliedzu. Septiņus gadus tās manī krājās.

Kad divdesmit gadu vecumā atskatījos uz pēdējiem septiņiem gadiem, sapratu – mana dzīve ir mainījusies, bet tas, kā es jūtos, nav mainījies vispār. Ar šo apjausmu nāca milzīga tukšuma sajūta, ka nekam nav jēga, jo nekas jau nemainās. Lai kas arī notiktu, visu laiku es jūtos vienādi – slikti. Sliktākajos brīžos nespēju izkāpt no gultas un funkcionēt. Vairs nevarēju saņemties, un tas nebija atkarīgs no manis. Es vienkārši to fiziski nevarēju izdarīt. Sāku sevi arī fiziski sāpināt, tā bija galēja tumsa. Bija reizes, kad aizrāpoju līdz virtuvei un sapratu, ka netikšu atpakaļ. Gulēju uz virtuves grīdas un cerēju, ka kaut kad tomēr tikšu gultā. Interesanti, ka tajā brīdī tas pat likās normāli – gan jau tā ir visiem. Tagad saprotu – nē, laikam visiem tā tomēr nav. 

Man šķiet, galvenais iemesls tam visam ir negatīvo emociju izjušanas aizliegums. Neļāvu sev raudāt, jo kaut kādu konkrētu iemeslu dēļ uzskatīju, ka tā ir vājuma pazīme. Es centos nepatīkamās emocijas “spiest nost” un sevi piespiedu saņemties. Ironiski, ka es darīju tieši to, ko visi vienmēr prasa no cilvēkiem, kam ir depresija –saņemies! Un to es arī darīju. Saņēmos un gāju tālāk. Taču bija viens brīdis, kad es vairs neko nejutu. Gāju pa dzīvi, bet ne priecājos, ne bēdājos, ne dusmojos. Es nepiedzīvoju, bet vienkārši eksistēju. Tagad, atskatoties, man ir skumji, jo esmu pazaudējusi šos septiņus gadus, kuru laikā daudz kas notika, taču es to nepieredzēju.

Emociju apspiešanas paradums nāca no kaut kādiem nejaušiem komentāriem brīžos, kad izrādīju emocijas. Tie bija nevainīgi komentāri, kas kaut kādu iemeslu dēļ mani aizķēra vairāk nekā citus cilvēkus. Lai izvairītos no šādiem komentāriem un pārmetumiem, man vieglāk bija “uzlikt” sejā smaidu. Tāpēc depresiju ir grūti no malas pamanīt, jo cilvēki iemācās uzlikt to prasīto smaidu. Es arī negribēju nevienam stāstīt, ka man ir slikti, jo šķita, ka tad prasīs, kāpēc. “Tev taču viss tik labi, vienkārši saņemies un nejūties tā!”. Un tāpēc es par to nerunāju. Bet tajā brīdī, kad sāku runāt, piedzīvoju pārsteidzošu atbalstu. Es tiku uzklausīta un pieņemta. Kopumā tuvinieku reakcija bija atbalstoša, saprotoša un pozitīva, un tas ir ļoti patīkami.

Pie psihologa gāju tikai trīs mēnešus, un viņš man palīdzēja tikt skaidrībā ar dažām lietām un nonākt punktā, no kura pati varēju virzīties tālāk. Tas ir process, ceļš ar kalniem un lejām. Esmu pēc tam gājusi pie dažādiem psihologiem. Zāles neesmu dzērusi, pagaidām esmu tikusi galā bez tām. Lēnām cenšos pieņemt, ka depresija ir slimība, kas var piemeklēt jebkuru cilvēku jebkurā situācijā, neatkarīgi no vecuma, dzīves līmeņa, izglītības vai attiecību statusa. 

Katrs cilvēks ir atšķirīgs, katra pieredze ir pilnīgi atšķirīga. Ja vienam varbūt tiešām ārējs grūdiens ir nepieciešams, kad cilvēki ne tikai uzklausa, bet arī saka: “Mēs palīdzēsim, mēs atradīsim tev psihologu, mēs samaksāsim, vienkārši aizej un meklē profesionālu palīdzību!”. Taču nezinu, vai tas būtu palīdzējis man. Pašai vajadzēja tikt līdz punktam, kad neko citu vairs nevar darīt, kā tikai runāt.  

Tagad esmu iemācījusies kontrolēt savas depresijas simptomus. Pamanīt, kā un kurā brīdī tie rodas, taču nevaru teikt, ka depresija ir pazudusi. Vienlaikus, ļoti ceru, ka atveseļošos pilnībā. Pagaidām esmu procesā, kas ir piecreiz vieglāks, nekā tas bija pirms pāris gadiem. Es jau varu sākt risināt kodolu, iemeslus, kāpēc tas viss ar mani ir noticis, nevis strādāt tikai pie simptomu mazināšanas. 

Cerība ir vienīgais, kas mani visu laiku ir izglābis. Tā ir bijusi ar mani vienmēr – cerība, ka paliks labāk. Un uz to es arī vienmēr esmu virzījusies – ka paliks labāk, būs labāk. Ja strādāšu ar sevi, runāšu ar savējiem, tad paliks labāk. Un tas mani ir izglābis.  

Šobrīd man ir daudz vairāk spēka, daudz vairāk pārliecības, daudz vairāk prieka par dzīvi. Un to ir tik patīkami izbaudīt! Es beidzot saprotu, ko nozīmē piedzīvot dzīvi. Es varu aiziet uz darbu ar prieku, satikties ar cilvēkiem. Es tagad jūtos labi – pat, ja jūtos slikti. Pat, ja ir kaut kāda sliktāka diena. Es beidzot nevis eksistēju, bet dzīvoju. 

No vienas puses, man ir žēl zaudēto gadu, no otras, es saprotu, ka esmu tik stipra tieši šīs pieredzes dēļ. Bet citādāk stipra – ne jau caur saņemšanos, bet pieredzi. Esmu saprotošāka un pieņemošāka par daudzām lietām tieši to septiņu gadu dēļ.

Vienīgais, ko varu ieteikt līdzcilvēkiem – uzklausīt otru cilvēku. Es pati cenšos vairs neko neieteikt, bet uzklausīt un dalīties savā pieredzē. Ja tas kādam palīdz, super! Ja nē, varbūt viņš jutīsies labāk, ka nav viens šādā situācijā. Ka ir normāli justies slikti, bet no tā ir ceļš ārā. 

Atpazīsti saslimšanu! Iespējams, tā ir depresija, ja vismaz 2 nedēļas pēc kārtas ir:

• Nomākts garastāvoklis, neapmierinātība
• Nogurums, enerģijas trūkums
• Interešu, dzīvesprieka zudums
• Bezcerība un vainas izjūta
• Grūtības iemigt vai pamosties
• Domas par pašnāvību

Depresija ir ārstējama slimība, taču svarīgi laikus vērsties pie speciālista pēc palīdzības. 

Kur meklēt bezmaksas palīdzību?

• Runā ar savu ģimenes ārstu!
• Krīžu un konsultāciju centrs Skalbes: 67222922, 27722292
• Pusaudžu resursu centrs: 29164747

Ambulatorā palīdzība:

• Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs: 67080147
• Ambulatorais centrs Veldre Rīgā:  67819748
• Ambulatorais centrs Pārdaugava Rīgā: 67715108
• Strenču psihoneiroloģiskā slimnīca: 25480566, 25480540
• Daugavpils psihoneiroloģiskā slimnīca: 65402240
• Piejūras slimnīcas Psihiatriskā klīnika Liepājā: 63423253 
• Slimnīca Ģintermuiža Jelgavā: 63022770, 63007495, 26164021